Aizmirsu pateikt. Manai Wii konsolei ielika čipu, viss strādā gandrīz labi. Tāpēc padalīšos pieredzē.
Jebkura modčipa galvenais mērķis ir spēlēt pirātiskās spēles. Rietumos to kautrīgi dēvē par "play backups", proti, it kā "rezerves kopijām". Izklausās pēc pirātisma piesegšanas – jo Wii disku rezerves kopijas var izveidot tikai ar trīs LG DVD dziņu modeļiem. Kaut kā šaubos, ka visi kopā ar čipu fiksi pērk arī tos. Modčipa bonuss – ar mainīgiem panākumiem var spēlēt dažādu reģionu spēles (jā, uz Wii arī ir reģioni, kā DVD, ja kāds nav lietas kursā).
Čipu es pirku šeit, maksā apmēram 20 Ls. Cenas šajā lapā ir zemākas nekā citur, piegādāja aptuveni pusotras nedēļas laikā – normāli, ņemot vērā, ka sūtīja no pašas Kanādas. Čipa nosaukums ir Wiikey 2 – laikam pats zināmākais no visiem, tāpēc arī to izvēlējos. Programmējams, vajadzības gadījumā atjaunināms ar svaigu programmatūru no diska.
Vispār modčips ir jāizvēlas ar prātu – jāizjauc konsole un jāpaskatās, kāda ir jums vajadzīgās mikrosistēmas versija. Vai arī jānopērk pats jaunākais – izredzes, ka strādās, ir teju 99%, it īpaši, ja pati konsole jums nemaz nav tā jaunākā. Es iepriekš nejaucu – ilgi jāmokās un arī skrūvgrieža nebija. Toties čipa komplektā nāca līdzi vajadzīgie – maza zvaigznīte un trīsstaru, jeb triwing. Tā ir tāda viltīga padarīšana speciāli tam, lai neviens to elektroniku nevarētu izjaukt, tāpēc visādas megakorporācijas to bieži izmanto (citu hipotēžu, kāpēc tā ir vajadzīga, man nav). Izjaucu un saliku konsoli es pats, sekojot instrukcijai. Neskatoties uz zināmu manu līkrocību, viss izdevās lieliski. Čipu gan pats nelodēju – palūdzu adminam , viņam šīs lietas patīk un padodas, vienīgi palūdza nopirkt supertievu vadiņu, šķiet, 0,3 mm izmērā. Nosaukumu gan es aizmirsu, atceros tikai to, ka tas bija soviet-style, no četriem nesaprotamiem kirilicas burtiem. (Nē, ne PSRS).
Jebkurā gadījumā lodēšana tur ir diezgan precīza (gandrīz kā "punktveida apbūve", hoho), izmēri ap milimetru, tāpēc gods un slava adminam, kurš nebaidījās veikt šo operāciju. Lai gan es viņam uzreiz pateicu, ka esmu fatālists, un ja konsole nosprāgs – tātad liktenis. Starp citu, var arī nelodēt – bet tāds čips maksā par 10 Ls dārgāk (reizini ar divi dolāros) un, kā runā, ir mazliet neuzticamāks – instalējot arī var sabojāt mikrosistēmu.
Par laimi, viss noritēja veiksmīgi, un Wii piešķīlās no pusapgrieziena – tik spēj spēles kačāt. Pirmo novilku Resident Evil 4, ko man neatlaidīgi reklamēja glamūrīgais čalis Džejs Lī, un Okami, kuras apskatu es pavisam nejauši biju redzējis kaut kad sen.
Bet par spēlēm es uzrakstīšu atsevišķu rakstu (un varbūt pat ne vienu vien), bet tagad runa ir par modčipu. Problēmas tomēr bija, bet tikai divas. Pirmā – ja ieliek disku un pēc tam izņem, jaunu ielikt vairs nesanāks, kamēr nepārstartēsi konsoli. Šī problēma ir labi zināma, izpaužas tikai dažiem, un ir kaut kādi ne vienmēr strādājoši risinājumi. Bet nevarētu teikt, ka man tas baigi traucētu, tāpēc atstāšu, kā ir. Otrā – spēlē Legend Of Zelda: Twilight Princess dažreiz kropļojas skaņa un mūzika. Tagad it kā pārgāja, tāpēc to vispār var uzskatīt par sīkumu. Vēl jaunās aizsardzības dēļ nestrādāja Super Mario Galaxy (tagad jau strādā, novilku uzlauzto PAL reģionu) un vienreiz uzkārās MadWorld, bet tur vēl jāskatās, kāpēc.
Tā ka ar čipu esmu apmierināts, ar konsoli arī. Bet par to – nākamajā daļā.